Par “Uz”

Reiz dzīvoja vārdi. To bija ļoti daudz, tie bija ļoti dažādi. Katru dienu vārdi sastājās rindā un skatījās, kas no tiem sanāks. Reizēm tur sanāca kišmišs, par ko, protams, priecājās pats vārds “Kišmišs”, jo tika lietots ļoti reti. Bet reizēm vārdi izkārtojās tā, ka to virtene ieguva jēgu un nozīmi. Tā tapa dzejoļi, ēdienu nosaukumi, komplimenti, pat valstu himnas un bildinājumi. Arī šī pasaka ir radusies tieši tā, vārdiem sakritības pēc nostājoties vienam aiz otra, šādi un ne citādāk.

Tādēļ, ka vārdi tik ļoti cits no cita atšķīrās, tie nereti plūcās un diskutēja par to, kuri ir paši labākie un tādēļ būtu izmantojami visbiežāk. Garie, piemēram ”Hidroelektrostacija” un “Dezoksiribonukleinskābe” uzskatīja, ka tie ir viņi - burtu skaits ir svarīgs. Ar sarežģītiem un bieži vien tikai sev pašiem saprotamiem argumentiem iebilda “gudrie vārdi” un svešvārdi. Piemēram, “Korelācija” apgalvoja, ka starp burtu kvantitāti un kvalitāti neesot ne mazākas korelācijas! Kamēr “Cool” sacīja, ka viņš ir vienkārši cool un ar to pietiekot. Varenie un niknie vārdi, kā “Pērkons”, “Asinskāre” un “Kautiņš” draudēja, ka tūlīt visi dabūs mizā, ja pārējie neatzīs tos par pašiem labākajiem. “Miza” protestēja un lūdza palīdzību “Ļurpatai”, “Čīkstulim” un “Mīkstmiesim”, bet tie bija tik gļēvi, ka nolīda malā un  samierinājās ar retajām reizēm, kad tika izmantoti, lai kādu apvainotu. Nepaklausīgie vārdi - “Resgalis” un “Skuķis” mēģināja panākt savu, bet krietnie vārdi - “Godavārds” un “Cieņa” šādam gājienam iebilda.

Tādēļ, ka vārdi tik ļoti cits no cita atšķīrās, tie nereti plūcās un diskutēja par to, kuri ir paši labākie un tādēļ būtu izmantojami visbiežāk.

Tajā lielajā ļembastā nesadzirdēti, nenoliedzami, palika paši mazākie. “Vai” vaimanāja, “bet” mēģināja atrunāt, “ir” sacīja, ka ir labi tā, kā ir. Tikai un vienīgi mazais “uz” palika domīgs un sprieda - nu nevar būt tā, ka es nemaz neesmu svarīgs. Jā, ir vārdi, garāki, skanīgāki un dzēlīgāki, bet bieži vien savu patieso spēku un krāšņumu tie iegūst tieši kopā ar mani. 

Jā, ir vārdi, garāki, skanīgāki un dzēlīgāki, bet bieži vien savu patieso spēku un krāšņumu tie iegūst tieši kopā ar mani.

Tā nu sīkais divburtu vārds vērsās pie skaļākajiem bļāvējiem un teica. Klau! “Vara” - tu nenoliedzami esi tā, kuru daudzi vēlas, bet es esmu tas, kurš tavu pārākumu pārvērš par uzvaru. Vai dzirdi, “Priekša”? Tevi visi pazīst kā “Pakaļas” māsu. Kopā ar mani, tu kļūsti par saucienu, kas ved pretī nākotnei - uz priekšu! “Smaidīt” tāpat vien vai uzsmaidīt kādam īpaši? “Labot” kaut ko, kas salūzis, vai uzlabot kaut ko, kas no laba kļūst par vēl labāku? Garlaikoti “Dzīvot” no dienas uz dienu, vai uzdzīvot tā, lai visu dzīvi ir ko atcerēties?

“Smaidīt” tāpat vien vai uzsmaidīt kādam īpaši?

Vārdi klausījās, lēnām palika klusāki, un pavisam drīz tie piekrītoši māja ar galvu.

Tad, kad pūlis bija kļuvis pavisam mierīgs un kluss, “Uz” izdarīja kaut ko, kas daudziem ir atmiņā vēl šodien. Viņš gāja no vārda pie vārda, veda tos aiz rokas, stūma un izkārtoja pa savam - četrās rindās, trijos pulkos, pats nostājoties katra sākumā. Tā radās dzejolis par to, ka paši mazākie no mums bieži vien spēj uzsākt un izdarīt vislielākās lietas. Ar to arī noslēdzas pasaka par “Uz”.

Uz sadziedāšanos. Uz sadejošanos. Uz tikšanos.


* * *

Uz debesīm melnām ar gailošu ogli
Tiek uzvilkta mūžības zīme.
Ar nošu līnijām, drošu soli
Mūs kopā tā saista un līmē.

Uz smiltīm baltām smaržīgs čiekurs
Nopaukšķ un nobiedē briedi.
Ar Kurzemes spītu tas kādreiz kļūs
Par dižu un varenu priedi.

Uz zeltīta lauka dienvidu vējš
Uzraksta viedus vārdus -
Tam, kurš pēc kritiena piecelties spēs,
Tam mūžam plaudēs un gavilēs.



Lieldraugi:

Atbalsta:

Atbalstītājs #12Atbalstītājs #9Atbalstītājs #11

Informē:

https://www.draugiem.lv/